Duālās attiecības

Tās ir pilnīgas psiholoģiskās papildināšanās attiecības. Tās ir optimālas, lai nodrošinātu indivīda dzīvības procesus, kā arī visērtākās attiecības – tajās nav nepieciešams viens otram piemēroties. Kontaktējoties ar duālu, cilvēks var būt viņš pats. Notiek dabiska, pašas dabas noteikta pienākumu sadale, bet cilvēks tādā pārī gūst iespēju nodarboties ar pa spēkam esošu un sev interesantu darbu.

Duālajos pāros reti kad rodas konflikti, bet, ja arī rodas, tad tie tiek ātri un nesāpīgi atrisināti. Partneri sader kā cimds ar roku. Bet tieši tā dēļ, ka ātri tiek rasta savstarpēja sapratne un nav iekšēju spriedzes avotu, duālu atrast starp citiem cilvēkiem uzreiz nevar. Duāls liekas pārāk vienkāršs un izprotams, bet tātad arī tāds, kas nav pelnījis uzmanību. Tā ir pirmā pozīcija, kuru var ieņemt cilvēks, satiekot duālu, tas drīzāk ir raksturīgs ekstravertiem cilvēkiem. Otrā pozīcija – tad, kad runā par sevi: viņš ir pārāk labs man un diez vai es viņam spēšu iepatikties. Šī pozīcija ir vairāk raksturīga intravertiem cilvēkiem. Abas šīs pozīcijas ir sastopamas tiem cilvēkiem, kuriem nav bijis duālas kontaktēšanās pieredzes bērnībā.

Kā gan izjust dualitātes iedarbību pašam uz sevis? Nosākuma cilvēks kontaktēšanās laikā ar duālu īpašu komfortu nejūt. Viss norisinās ierasti un kaut kādas emocijas nerada. Duāls tiek uztverts kā ēna, kā kaut kas pilnīgi dabisks un tāpēc neko nenozīmējošs. Cik lielā mērā tev šis cilvēks ir bijis vajadzīgs, saproti tikai tad, kad esi ar viņu izšķīries. Cilvēks ļoti asi uztver un pārdzīvo duāla zaudējumu, ilgu laiku nevar attapties. Pierodot pie duāla, iegūstot dualizācijas pieredzi, beidzot sāc saprast, ka viņa klātbūtne tevi nomierina, sniedz aizsargātības sajūtu. Ja ir piemēroti apakštipi, tad tas efekts pastiprinās vēl vairāk.

Tomēr duālo attiecību nozīmi pārvērtēt nevajadzētu. Tās ir normālas darbadienas attiecības, ikdienas dzīves nodrošinājums. Iegūstot dualitāti, cilvēkam gribas ko vairāk, bet konkrēti savas personības sociālo nozīmīgumu, kaut kādu cīņu, atkāpes no normas. Dualitātes ietvaros šo mērķi nevar sasniegt. Bet ja nav duālās aizsargātības, cilvēkam ir ārkārtīgi grūti sasniegt sociālo atzinību. Principā bez dualizācijas cilvēks nevar iztikt tikai divos gadījumos: pirmkārt, kad uz spēles tiek likta paša cilvēka dzīvība, t. i., lai izdzīvotu sociālās vides nelabvēlīgos apstākļos, un, otrkārt, kad cilvēks virzās augšup pa sociālajām kāpnēm asas konkurences apstākļos, t. i., karjeras dēļ.

COUNTER REMOVED