Asimetriskās attiecības

Socionikā pastāv asimetriskās, t. i., nevienlīdzīgās attiecības. Pirmais partneris attiecas pret otro ne gluži tā, kā otrais pret pirmo. Attiecību formulas uzskatāmi ilustrē konkrēto nevienlīdzību.

1. Sociālais pasūtījums.

Pasūtījuma attiecības noslēdzas lokos:

1) Skolotājs -> Politiķis -> Administrators -> Meklētājs -> Skolotājs ...

2) Uzņēmējs -> Maršals -> Dzīves mīļotājs -> Psihologs -> Uzņēmējs ...

3) Humānists -> Vidutājs -> Inspektors -> Kritiķis -> Humānists ...

4) Glabātājs -> Liriķis -> Analītiķis -> Meistars -> Glabātājs ...

Pirmais partneris, kurš tiek dēvēts par pasūtījuma devēju vai vienkārši pasūtītāju, skatās uz otro (uztvērēju) no augšas uz leju, kā uz tādu, kas ir zemākstāvošs, viņu nenovērtējot. Otrais skatās uz pirmo (uztvērējs uz pasūtītāju) pretēji – kā uz interesantu, nozīmīgu cilvēku, jau no paša sākuma viņu pārvērtējot.

Pirmkārt, uztvērēju var sajūsmināt pasūtītāja uzvedība, izturēšanās, prasme viegli izdarīt to, uz ko tiecas uztvērējs un, otrkārt, viņa domu izklāsta veids, viņa radošā pieeja. Uztvērējs pasūtītāja klātbūtnē nevilšus sāk viņam pieglaimoties, darīt viņam pa prātam sev neizprotamu iemeslu dēļ. Tas viss sākas ar sīkumiem, bet pēc tam tiek darīts vairāk un vairāk, kamēr uztvērējs pats nesāk savaldīties. Turklāt no malas tas tiek uztverts tā, it kā uztvērējs nez kāpēc attaisnojas pasūtītāja priekšā.

Tomēr, ņemot vērā visu iepriekšējo, arī pasūtītāja uzvedībā ir nepatīkamas, kaitinošas lietas. Tās iezīmes, kuras pasūtītājs izrāda, lai no viņa skatījuma labi izskatītos sabiedrībā, pievērstu sev uzmanību, iekļūst uztvērēja zemapziņā un modina tajā neskaidru, miglainu tieksmi uz tādām darbībām, kas novērstu tos apstākļus, kas liek pasūtītājam ciest vai uzvesties tik nedabiski. Tomēr uztvērējam nekad nav skaidrs, kas tieši ir jādara. Izrādās, ka uzdotais pasūtījums nav individuāls, bet sociāls, t. i., zem tā slēpjas tās grupas cilvēku problēmas, kurā ir iekļauts šis pāris.

No sociālā pasūtījuma attiecību puses tiek uzņemti kā vienlīdzīgi, bez konfliktiem. To iniciators gandrīz vienmēr ir pasūtītājs. Uztvērējs no pasūtītāja puses jūt kaut kādas garīgas simpātijas pret sevi. Pasūtītājs cenšas visādā veidā veicināt uztvērēju, parūpēties par viņu, atbalstīt viņu, cik vien ir viņa spēkos. Atsaucība mēdz būt tikai nosākuma. Mēģinājumi vienoties ar pasūtītāju vienādā līmenī negūst panākumus, atpakaļejošā saite netiek izveidota. Pasūtītājs diemžēl nedzird uztvērēju. Tāpēc uztvērējs atiet no viņa un cenšas ieturēt distanci, kā arī viņu kaut kādā veidā aizskart, lieti liekot lietā savu spēcīgo funkciju, kas pasūtītājam izpaužas tikai periodiskās rūpēs.

Tādā veidā šīs attiecības var tikt nosauktas par aizgādības attiecībām bez atpakaļejošās saites. Ar laiku tās var pāraugt citās attiecībās: uztvērējs var gandrīz pilnībā ignorēt pasūtītāju. Nonākšana tādā attiecību punktā runā par to, ka pasūtījums ir pilnībā apzināts kā sociāls pasūtījums.

2. Sociālā pārbaude.

Atī pārbaudes attiecības noslēdzas lokā:

1) Skolotājs -> Kritiķis-> Administrators-> Vidutājs-> Skolotājs ...

2) Uzņēmējs -> Liriķis-> Dzīves mīļotājs -> Meistars -> Uzņēmējs ...

3) Humānists -> Meklētājs -> Inspektors-> Politiķis-> Humānists ...

4) Glabātājs -> Maršals-> Analītiķis-> Psihologs-> Glabātājs ...

Tas ir asimetrisko attiecību otrais veids socionā. Revidents it kā visu laiku seko līdz pārbaudāmajam, pievēršot uzmanību tā vājajai vietai. Rodas iespaids, ka revidents visu laiku grib noskaidrot, ko un kā dara pārbaudāmais. Pārbaudāmajam bieži vien rodas iespaids, ka viņu visu laiku novēro kā izmēģinājuma trusīti. Tomēr tas nenozīmē, ka revidents noteikti uzraugāmajam verbālā formā norādīs uz viņa trūkumiem. Uzraugāmais instinktīvi jūt, ka revidents to var izdarīt jebkurā brīdī un tāpēc nosākuma viņa klātbūtnē jūt nelielu stresu. Viņam liekas, ka revidents ir nozīmīgs cilvēks, bet tas, kā viņš darbojas, ir uzmanības vērts. Gribas nopelnīt revidenta atzinību, viņa uzslavas tiek ārkārtīgi novērtētas. Tomēr revidents visu laiku nenovērtā pārbaudāmo, kura domas un darbi viņam liekas maznozīmīgi, kas nevar neradīt uzraugāmā aizvainojumu. Nosākuma tas pat stimulē, gribas pierādīt revidentam savu nozīmību, bet visiem mēģinājumiem nav nekādas jēgas. Revidents liekas apmierināts un sīkumains, viņš piekasās, mēģina pamācīt un pāraudzināt.

Uzraugāmais liekas interesants un spējīgs, bet viņam kaut kā trūkst. Viņam vajag palīdzēt, pateikt priekšā, bet visi padomi izrādās bezjēdzīgi. Uzraugāmais tos nepieņem, kas vēl vairāk pastiprina revidenta vēlmi viņu pāraudzināt. Liekas, ka uzraugāmais ir nejēga, bet ne tāpēc, ka viņš nevarētu (patiesībā tā tas arī ir), bet gan tāpēc, ka viņš vienkārši negrib. Tas revidentu laiku pa laikam kaitina. Pārbaudes attiecības var tikt nosauktas par revidenta aprūpi pār uzraugāmo, par aprūpes attiecībām, kas uzraugāmajam var būt diezgan uzmācīgas. Jūtot savu ievainojamību, uzraugāmais cilvēkos mēģina izbeigt šo aprūpi: viņš aizskar revidentu, strīdas ar viņu, mēģina viņam dot norādījumus. Tomēr tādi mēģinājumi parasti ne ar ko nebeidzas. Parasti revidents neapvainojas, bet turpina vien viņu tālāk “audzināt”. Šīs attiecības labi ilustrē analoģija “māte un nepaklausīgs bērns”.

Pārbaudāmais pāris reizēm ir ļoti vienots. Viss slēpjas tur, ka tajā viņi abi jūt savu sociālo nozīmību: revidents kā aprūpētājs un labdaris, bez kura rūpēm un pamācībām uzraugāmais aizies bojā, bet uzraugāmais – kā aprūpes objekts, kura vērtība tādā veidā tiek atzīta. Sociālā pasūtījuma attiecību plāksnē šīs jūtas izpaužas krietni mazāk, jo pasūtītājs nemēģina pāraudzināt savu uztvērēju.

COUNTER REMOVED